Cik ātri var iemācīties vadīt buru jahtu, un vai tas ir sarežģītāk nekā vadīt motorjahtu, ir viens no biežākajiem jautājumiem, ko dzirdam jahtu kursos. Prasmes uz ūdens, stundu ziņā, apgūstam līdzīgā tempā kā automašīnas, helikoptera vai cita transporta līdzekļa vadīšanu – pirmās 20 – 30 stundas ar instruktoru, nākamās 100 stundas patstāvīgi vai labāk komandā.
Atceraties par savu pieredzi pie automašīnas stūres. Cik stundas, dienas vai pat mēneši pagāja, līdz radās īsta pārliecība? Nevis līdz brīdim, kad nokārtojāt eksāmenu, bet līdz sajūtai, ka saprotat satiksmi, paredzat citu rīcību un zināt, kad labāk nesteigties. Ar laivu un jahtu vadīšanu ir tieši tāpat. Instruktors var iemācīt pamatus, iedot struktūru, drošības principus un izpratni par noteikumiem, taču brīnumus veic tikai patstāvīgi pavadītais laiks uz ūdens.
Turklāt lai iegūtu jahtu kapteiņa tiesības kuģošanai piekrastē ir jāsakrāj 500 jūras jūdžu pieredze. Tas ir apmēram 100 stundas ar 5 mezglu ātrumu vai 20 stundas 25 mezglu ātrumu motorjahtai. Kā šķiet, vai labāk šīs jūdzes sakrāt vienā nedēļā vai tomēr sasummējot daudzus mazus 3-4 stundu pārgājienus? Protams, pieredzi labāk ir reižu skaits, dienu, stundu skaits uz ūdens. Profesionālajā jūrniecībā nekādas jūdzes neskaita – tur rēķina dienas, mēnešus un gadus. Un tas ir pareizāk, jo liedz sakrāt visu praksi nosacīti mazjēdzīgā “nonstopā” – apmānot pašam sevi.
Buru jahtas un motorjahtas vadīšana atšķiras pēc būtības. Motorjahta sākumā šķiet intuitīvāka, jo kustību nodrošina dzinējs un lēmumi bieži balstās uz jaudu un manevru. Buru jahta savukārt it kā dzīvo vējā – tā prasa izpratni par līdzsvaru, apstākļiem un spēju domāt uz priekšu. Tāpēc daudziem motorjahtu ir vieglāk sākt vadīt, bet burāšana ar laiku dod dziļāku izpratni par kuģošanu kopumā. Tomēr neviena no šīm prasmēm neveidojas ātri, ja mērķis ir droša un pārliecināta vadīšana. Starpcitu – buru jahtām ir motori un daudzi iesācēji buras nemaz nelieto. Turklāt atbilstoša stipruma un virziena vējš pareizajā brīdī ir diezgan reta parādība – Kolumbs gaidīja mēnešiem.
Svarīgi saprast, ka jahtas vadīšana nav tikai stūrēšana vai buru regulēšana. Patiesībā lielākā daļa kapteiņa vai stūrmaņa darba notiek galvā. Tā ir spēja būt klātesošam, sekot līdzi situācijai, laikapstākļiem, komandai un videi. Tā ir spēja prognozēt un pieņemt lēmumus, prast pateikt “nē”. Palikt krastā, ja ir sajūta, ka jūra šodien nav piemērota Jūsu vai komandas prasmēm, nav vājuma pazīme. Tieši pretēji – tā ir brieduma un atbildības izpausme.
Jūra neprasa varonību. Tā prasa spēju pielāgoties. Pieredzējuši kapteiņi zina, ka plāni ir jāpielāgo dabas ritmiem, nevis jāmēģina tos lauzt. Vējš, viļņi, redzamība un cilvēku noskaņojums uz klāja ir daļa no vadīšanas procesa. Šīs prasmes neveidojas vienā kursā vai vienā sezonā – tās uzkrājas gadu gaitā.
Tieši tāpēc tik būtiska ir vide, kurā cilvēks turpina attīstīties pēc kursu pabeigšanas. Nautica nav tikai jahtu kapteiņu kursi. Tā ir kopiena un klubs, kur var kuģot kopā ar pieredzējušākiem biedriem, mācīties arī tad, kad pats nestūrē, un redzēt reālas situācijas bez spiediena uzreiz būt “gatavam kapteinim”. Šāda pieredze palīdz veidot domāšanu, ne tikai tehniskas iemaņas.
Jahtu vadīšanu var apgūt salīdzinoši ātri. Taču pārliecība uz ūdens, tāpat kā pie auto stūres, rodas gadu laikā. Instruktors ieliek pamatus, pieredze veido prasmi, bet kopiena palīdz augt. Tieši tāpēc drošākais un gudrākais ceļš ir nevis steigties vienatnē, bet mācīties, braukt un attīstīties kopā Nautica kluba vidē. Kapteiņkursus pareizāk būtu saukt par stūrmaņkursiem, sevišķi teorijas daļu – tā ieliek pamatu, bet māja jāmūrē no pieredzes dienu ķiegļiem. Labā ziņa – arī mācību process ir patīkams un tas nekad nebeidzas…