* Projekts: Stephenson Projects Weekender
* Kopgarums: 6m
* Klāja garums: 4,88m
* Platums: 1,83m
* Iegrime: 0,95m (0,3m ar paceltu stūri)
* Buru laukums: 11m2
* Svars: 250 kg
* Vārds: Snorke
* Konstrukcija: Finiera korpuss, aplīmēts ar stiklašķiedru, masts, gafele, bomis un bugšprits no līmēta koka. Korpuss līmēts un papildus saskrūvēts ar nerūsējošā tērauda skrūvēm. Galvenās takelāžas detaļas no nerūsējošā tērauda. Ķīlis no līmēta koka, apkalts ar nerūsējošā tērauda plakandzelzi.
* Filozofija: Weekender ir vienkārša, gafeltakelēta jahta, ko spējīgs uzbūvēt ikviens, kuram ir aptuvens priekšstats par tuvākā Būvei un Remontam tipa veikala atrašanos.
* Izmaksas: ap Ls 1120.00
Sirsnīga pateicība Uģim Gūtmanim un Jūrasgaldniekiem, Mairai un Edgaram, Igoram, Jānim, Ilzei, Mirtai, Kaspijam un visiem, kas atbalstīja šo projektu.
Īpaša pateicība Viktoram Saulītim par iedrošināšanu un visa veida atbalstu, bez kura mēs nebūtu nolaiduši Snorki ūdenī.
Kad 2006. gada septembrī, burājot ar “Svīri”, ieminējos Viktoram, ka “burāšanas āķis ir lūpā” un “tagad jābūvē pašiem sava laiva”, nevarēju iedomāties par ko izvērtīsies šie mani patiesie vārdi.
Nebijām vēl ar Kaspiju aizbraukuši no Lielupes Jahtkluba līdz mājām, kā kompī jau gaidīja linku kaudzīte, bildes un Viktora arguments, ka “tā ir vienkārša būve, ko var paveikt ikviens”. Jo ilgāk skatījos fotogrāfijās un rasējumu daļās, jo dziļāka kļuva pārliecība, ka tas ir paveicams. Atlika tikai sagaidīt rasējumus no Stephenson Projects un darbi varēja sākties.
Kamēr pateicoties Jūrasgaldnieku ieinteresētībai, tapa masts, bugšprits un ķīlis, Edgara un Mairas siltajā garāžā nogādāju finiera kaudzi, uzklapēju bukus un uz gaišā bērza loksnēm parādījās pirmās ar zīmuli vilktās liektās līnijas. Diez vai ir vērts pakavēties pie darba tīri tehniskajām detaļām, tādēļ turpmāk padalīšos ar saviem secinājumiem par izlietojamajiem materiāliem, instrumentiem un savām kļūdām.
Absolūti nepieciešamie instrumenti: fleksis, ekscentra slīpmašīna, elektrourbis, elektroskrūvgriezis, figūrzāģis. Rokas instrumenti praktiski visi, kas atrodami šķūnītī vai opja štrumu kastē. Materiāli: finieris, laba līme, nerūsējošā tērauda kokskrūves. Pirmo kļūdu izdarīju iepērkot finieri. Amerikāņu rasējumos iekš Material List bija konkrēts skaits konkrēta izmēra lokšņu.
Vadoties no tā arī Latvijas Finierī iepirku saplāksni. Patiesībā vajadzēja pirkt vislielākās pieejamās loksnes, tad varētu izvairīties no nevajadzīgiem stiķējumiem.
Kā līmi visiem iesaku universālo Kleiberit putu līmi. PVA tipa līmes ļoti slikti slīpējas un ir krietni neērtākas lietojot. Kad visu biju samērījis un izgriezis, sākās savienotājlīstu līmēšana un skrūvēšana pie detaļām. Garš un apnicīgs process, ko paildzināju izdarot nākamo kļūdu: lai cik precīzi nebūtu rasējumi, tomēr ir obligāti nepieciešams pirms katra nākamā montāžas soļa detaļas sastiķēt kopā, lai ieraudzītu iespējamo novirzi.
Es to neizdarīju un rezultātā man bija vairākas skaistas detaļas ar jau uzlīmētām savienotājlīstēm, kas pašai konstrukcijai bija par mazu. Nācās izgatavot jaunas. Kad korpuss jau bija gatavs, sapratu, ka pie kajītes interjera būtu bijis strādāt daudz vienkāršāk tad, kad vēl nebija piemontēti borti. Man nācās slīpēt diezgan šaurā telpā, kas nav visai ērti. Vēl mazliet aplauzos, kad izdomāju interjeru krāsot toņos: lai cik rūpīgi es nesagatavotu krāsojamo virsmu, tā nožūstot tomēr bija nedaudz abrazīva – kautkādi krikumi un puteklīši tomēr paliek. Tādēļ visiem iesaku ne tikai eksterjera koka daļas, bet arī interjeru lakot.
Pēc katras lakas kārtiņas to var sastrādāt ar smilšpapīru, līdz iegūst perfektu virsmu. Korpusa montāžas beigu stadijā ieviesu dažas izmaiņas laivas ārējā izskatā par labu funkcionalitātei, kas varbūt atņēmis laivai nelielu greznuma piesitienu, tomēr izšķīros par lielāku vienkāršību aiz tā iemesla, ka katra līste ir jāstiprina pie korpusa gan ar līmi, gan skrūvēm, kas nozīmē jaunus skrūvju caurumus.
Visa darba kulminatīvais brīdis bija ūdenī nolaišanas diena. Visa takelāžas saskrūvēšana notika ģimeniskā gaisotnē omulīgā Lielupes jahtklubā.
Viktors un Igors darbojās ap takelāžas uzstādīšanu, Jānis, Mārtiņs un Agate cepa gaļu, es slaistījos apkārt un ik pa brīdim bildēju, bet Kaspijs maisījās vīriem pa kājām.
Kad Snorke bija gatava doties savā pirmajā burājumā, saule jau bija krietni zemu virs Lielupes niedrēm. Pūta rēns vakara vējiņš un mēs devāmies pretī nezināmajam Majoru virzienā. Saule rotājās sarkanajā Snorkes burā un mēs diezgan neveikli grozījāmies
Lielupes vidū, kad no līkuma parādījās eleganta sarkana motorlaiva, kas strauji tuvojās. Mūs ieraugot šis itāļu dizaina brīnums pilnībā apstājās, parādījās kundzīte ar videokameru rokās, kas iefilmēja mūsu lēno pārvietošanos ar rietošu sauli fonā. Šis arī bija brīdis, kas piefiksējams kā Snorkes iziešana tautās.
Kopumā visa būve izstiepās divu gadu garumā, bet “tīrais” darba laiks pie tās bija ap 60 dienām. Ja man to būtu jādara vēlreiz, tad ar esošo pieredzi to noteikti darītu.
Tas ir reāls kaifs – redzēt, kā no nejēdzīgu finiera detaļu kaudzes veidojas plūdlīnija un katra darba diena pie laivas vairo pieredzi.
Raksta autors – ROLFS, Snorkes īpašnieks